Tomēr viņš jau bija diezgan atjautīgs, ātri aizrāpoja pa galdu pie spoguļa un paskatījās aiz tā no otras puses.
Arī tur neviena nebija!
Un tad Miša bezpalīdzīgi palūkojās apkārt, saviebās un sāka rūgti raudāt. Kāda vilšanās! Nupat te, uz galda, taču sēdēja tik interesanta būtne, un piepeši tā pazuda! Kur gan tā aizbēgusi? …
Tikpat nesaprotami un dīvaini droši vien šķita pirmatnējiem cilvēkiem viņu attēli, ko tie redzēja dabiskajos spoguļos — strautos, ezeros, upēs. Vajag tikai pieiet pie krasta, un zem ūdens parādās kāds cilvēks. Tu pacel roku, un arī viņš paceļ. Tu notupies, un arī viņš notupjas. Bet, ja ielec pie viņa ūdenī, atspulgs salīgojas un pazūd.
Kurp tad aizbēg šie zemūdens cilvēki? Acīm redzot, uz kādu citu pasauli. Šī pasaule atrodas kaut kur pavisam tuvu, bet parastais cilvēks tur iekļūt nevar.
Kas tad tā ir par pasauli? Vai tikai tā nav tā pasaule, kuru mēs apmeklējam pa naktīm? Tiklīdz cilvēks aizmieg, tūdaļ nokļūst kādā citā zemē. Brīnišķīgā zemē, kur viss ir gluži citādi.
Viņš iet pa mežu ar šķēpu un bultām, bet dzīvnieki no viņa nemaz nebaidās. Cilvēks nogalina briežus un meža cūkas citu pēc citas. Bet, tiklīdz viņš izstiepj roku, lai no medījuma nogrieztu kādu gabalu, tas tūlīt kaut kur pazūd.
Šajā sapņu zemē var staigāt pa ūdens virsu un neslīkt.