Var ņemt rokās degošu pagali un neapdedzināties. Var sastapt milzīgu lāci un nožņaugt to kailām rokām.
Bet kaut kas ir pilnīgi nesaprotams. Sajā noslēpumainajā zemē cilvēks ir uzturējies visu nakti, medījis, cīnījies, cēlies pāri upēm, rāpies pa kalniem. Turpretim sieva apgalvo, ka viņš nekur neesot aizgājis. Pēc sievas vārdiem, viņš visu laiku esot gulējis blakus ar aizvērtām acīm. Arī dēlēns apgalvo, ka visu laiku esot turējis tēvu pie rokas.
Kā tad tas var būt?
Un tad fantāzija sāk vedināt uz atminējuma pēdām.
Droši vien katrā cilvēkā paslēpts vēl viens cilvēks. Viņš ir tik mazs un viegls, ka ērti var paslēpties ķermenī, un neviens nekad viņu nav redzējis. Toties cilvēks pats redz un jūt visu, ko redz un jūt šis cilvēka dubultnieks.
Neredzamais dubultnieks var aiziet no sava saimnieka ķermeņa un patstāvīgi aizlidot uz citu zemi, neparasto piedzīvojumu zemi. No rīta viņš atkal atgriežas savā vietā.
Tā pirmatnējiem cilvēkiem radās priekšstats par cilvēkā dzīvojošu dvēseli.
Viņi uzskatīja, ka dvēsele ir ārkārtīgi svarīga lieta. No tās ir atkarīgs ļoti daudz.
Kamēr dvēsele mīt cilvēkā, viņš staigā, sarunājas, medī. Bet, kad dvēsele dodas ceļot, cilvēks ir nevarīgs. Viņš guļ nekustīgi, ar aizvērtām acīm un gaida, kad viņa dvēsele atkal atgriezīsies ķermenī.