Un tomēr katram pienāk stunda, kad dvēsele aizlido uz visiem laikiem. Tas notiek tad, kad cilvēks dzīvo ļoti ilgi un kļūst vecs vai kad viņu stipri ievaino zvērs vai ienaidnieks, ja viņš nogrimst dzelmē vai nokrīt no augstas klints. Vecs un savainots ķermenis dvēselei nepatīk. Tā pamet šo ķermeni un uz visiem laikiem pārceļas uz citu — sevišķu pasauli.
Tad vairs neko nevar darīt. Cilvēku, kuru pametusi dvēsele, vajag apglabāt.
Noticējuši dvēseju eksistēšanai un otrajai — sevišķajai pasaulei, kur šīs dvēseles dzīvo, cilvēki ļāva vaļu iztēlei un sāka izdomāt brīnišķīgas īpašības, kuras piemītot mirušo dvēselēm.
Tās visas droši vien ir līdzīgas tiem cilvēkiem, kuriem tās piederējušas, bet reizē ar to arī nav līdzīgas.
Tās ir sevišķi varenas un var palīdzēt cilvēkam. Tomēr sadusmojušās vai apvainojušās tās ir spējīgas arī nodarīt viņam ļaunumu.
Tāpēc nevajag tās velti kaitināt. Labāk būt ar tām draugos.
«viņš izlaida garu»
Nojaušu, ka lasītājiem uz mēles jau ir jautājums:
— Bet kā mēs tik labi zinām, ko domājuši un ko jutuši pirmatnējie cilvēki? Šie cilvēki taču dzīvojuši pirms daudziem tūkstošiem gadu un nekādas dienasgrāmatas nav atstājuši.
Tas ir tiesa. Pirmatnējos cilvēkus uz zemes nevar atrast.