Tomēr Centrālās Āfrikas un Dienvidamerikas necaureja­mos džungļos, Austrālijas krūmu biezokņos, Ugunszemē, dažās Klusā okeāna salās saglabājušās vietējo cilšu ap­metnes, un tajās cilvēku dzīves veids vēl mūsu gadsimta sākumā maz atšķīrās no viņu tālo senču dzīves veida.

Glābjoties no kolonizatoru spaidiem, šīs ciltis paslēpās no ienācējiem nepieejamos tropu mežu biezokņos vai aiz nepārejamiem purviem. Nošķirtas no visas pasaules, tās dzīvoja zaru būdās vai alās, iztika bez apģērba, nepazina pat zemkopību. Barību šīs ciltis ieguva, medījot meža dzīv­niekus un putnus un vācot savvaļas augu augļus un ēda­mas zāles.

Pētījot šo cilšu dzīves veidu, uzskatus un ticējumus, zinātnieki it kā pārcēlās vairāku gadu tūkstošu tālā pagātnē un savām acīm skatīja akmens laikmeta cilvēkus.

Daudzas no šīm ciltīm nepazina nekādus dievus. Tomēr tās stingri ticēja, ka pastāv cita — noslēpumaina pasaule, kurā dzīvo mirušo dvēseles, un ka pa naktīm šīs dvēseles ierodas uz zemes.

Cilvēks, piemēram, nakti nav lāgā gulējis, cīnījies ar elpas trūkumu, kunkstējis miegā. Varbūt par cēloni tam bija pirms gulētiešanas pārmērīgi piepildīts kuņģis vai gulētājs bija neērti nolicis galvu. Tomēr no rīta šis cil­vēks citiem apgalvoja, ka naktī viņam esot uzbrukusi nogalinātā ienaidnieka dvēsele un gribējusi viņu nožņaugt.