Citreiz cilvēks sapnī redzēja, ka atlido liels putns un ieknābj viņam kaklā. Pēc dažām dienām šajā vietā radās augonis. Slimnieks bija pārliecināts, ka viņa mirušā drauga dvēsele, pārvērtusies putnā, brīdinājusi viņu par draudošo nelaimi.
Arī visi citi ticēja tam.
Un kā lai netic, kad citreiz pats esi nolicies gulēt un ieraudzījis, ka būdā ienāk tēvs, kurš nesen miris un apglabāts netālu no nometnes. Nelaiķis ar tevi sarunājas, par kaut ko tev stāsta.
«Bet es taču pats,» prāto cilvēks, «ar savām rokām izraku bedri, ieguldīju tur mirušo, sakrāvu virs bedres akmeņus. Vēl šodien, garām iedams, redzēju, ka akmeņi nav aiztikti.»
Protams, dēls nosprieda, ka atnācis nevis tēvs, bet gan viņa dvēsele, kas, redzams, pārcēlusies uz citu pasauli un dzīvo tur.
Tomēr tai no kaut kā jāpārtiek, tādēļ kaut kas jāmedī. Acīm redzot, arī dzīvniekiem un putniem ir dvēseles. Ari tās pēc nāves pārceļas uz citu pasauli un dzīvo tur. Un mirušo cilvēku dvēseles medī dzīvnieku un putnu dvēseles.
Klausoties iezemiešu mednieku stāstus un pētījot dažādu cilšu ticējumus, zinātnieki guva priekšstatu par viņu tālo senču ticējumiem. Viegli bija noskārst ari to, kā senos laikos cēlušies šie ticējumi.
Pirmatnējie cilvēki atstājuši arī ne mazumu tiešu liecību par to, kādi bijuši viņu priekšstati par viņpasauli. Tās ir kapenes aiās un zem kurgāniem. Tas atrodas kādreizējo pirmatnējo cilvēku nometņu tuvumā.