Rūc kā zvērs un ķepu zelē.»

Cars, to dzirdot, dusmās aklās

Vēstnesim liek cilpu kaklā,

Beidzot žēlo, pavēl joņot

Atpakaļ un ziņu nodot:

«Gaidīt caru pārnākam,

Likumīgi izlemjam.»

Jātnieks jāj ar cara rakstu,

Laimīgs sasniedz dzimto krastu,

Virēja jau pretī steidz,

Audēja un veča sveic;

Visas glaimi runā, cilda

Un līdz nesamaņai dzirda,

Tad pie somas slepus tiek,

Citu rakstu somā liek.

Sūtnis pilī pavēlu

Pārved bargu pavēli:

«Cars liek bajāriem bez runas

Carieni un viņas suni

Slepus tālā krastā vest,

Dziļā jūras dzelmē mest.»

Ko gan bajāri lai dara?

Brīdi skumuši par caru

Un par carieni mazliet,

Visi barā iekšā iet;

Ceļ no dusas māti jauno,

Pasludina vēsti Jauno

Un ar dēlu tūdaļ šos

Abus mucā iestīpo;

Mucai galu ciet steidz taisīt,

Nodarvo un spundi aizsit,

Slepus klusā krastā ved,

Tumšā bezdibenī met.

Debess velvē zvaigznes spīgo,

Jūras dzelmē viļņi līgo,

Mākoņkalnā mēness dilst,

Selgā melna muca milzt.

Care raud un gauži mokās,

Turot mazo bērnu rokās.

Māte nebeidz kliegt un saukt,

Dēls sāk brīnum ātri augt.

Paiet diena, nerimst māte

Vaimanāt, bet dēls jau prātīgs,