Jūras vilni sveicina,

Velt uz malu steidzina:

«Klausies, viļņu kumeļ staltais,

Dzirdi, banguputi baltais!

Tu, kas klintis drupās šķel,

Milzu kuģus viegli cel,

Tu, kas zemei krastus skalo,

Bargi rēc un rāmi čalo,

Neliec mūsu sirdīm rimt,

Ļauj, lai muca malā dimd!»

Vilnis puisi paklausīja,

Nastu malā izvilnīja,

Mirklī rima bangas kult,

Ļāva mucai smiltīs gult.

Māte jauš, ka nu tie dzīvi,

Ja vien tiek no sprosta brīvi;

Mucai abi gali ciet, —

Labie gari, palīdziet!

Dēls tad spēji galdos ķērās,

Abām kājām atsaspērās,

Pakausi pret velvi riež,

Teikdams: «Logs te jāizspiež!»

Care spēkadēlā skatās,

Paaug viņš vēl plecos platāks,

Pēkšņi mucai dēlis lūst,

Puisis viegli ārā kļūst.

Abiem iespīd saule sejā.

Kalnu redz tie plašā lejā.

Apkārt zila jūra šalc,

Kalnā zaļo ozols stalts.

Puisis prāto: reizē tādā

Maltīte ir jāpagādā.

Ozolā pēc zara sniedz,

No tā stipru loku liec.

Krustam zīda saiti raisa,

Stopam stipru auklu taisa,

Asu niedres bultu trin,

Medījumu meklēt zin.

Biezā niedru cerā slēpies,

Mednieks sēž ar stopu klēpī.

Piepeši kā vaidus dzird …

Steidz viņš krasta niedres šķirt.