Skatās — gulbe svaidās klajā,

Negants ērglis gulbi vajā,

Ūdens šļakatām vien šķīst,

Ērglis žēlas nepazīst —

Nagus cirtienam jau pleš,

Asiņainais knābis kreš …

Pēkšņi bulta nosvilpēja,

Ērglim kaklā cirta spēji;

Asinis uz spalvām kvēl —

Nolaiž stopu ķēniņdēls;

Skatās, brīnās — ērglis slīkdams

Vaid kā vecis, nāvē nīkdams,

Gulbe tam ar spārniem plij,

Kamēr dzelme ērgli rij;

Gulbe tad it daiļi riežas

Un pret ķēniņdēlu griežas,

Cēli klanīdamās, sveic,

Skaidrā krievu mēlē teic:

«Ķēniņdēls, mans glābēj drošais,

Tu mans brīves nesējs spožais,

Nebēdā, ja dienas trīs

Nāksies neēdušam klīst;

Arī tā ir bēda sīka,

Ka tev bulta dzelmē slīka;

Tomēr gribu tev labprāt

Bagātīgi atmaksāt,

Jo nav gulbe tā, ko redzi,

Jaunavu tu briesmās sedzi,

Ne pret ērgli stāvēji —

Ļaunu burvi nāvēji.

Mūžam neaizmirst man tevi —

Dzīvību man jaunu devi.

Tagad vairāk nepūlies,

Ej un krietni atdusies.»

Gulbe aizlido pa gaisu,

Māte dēlam guļu taisa;

Abi pievelk jostu ciet,

Neēduši gulēt iet.

Varonis no rīta spēji

Plakstiem miegu izberzēja —