Skatās: kur bij pakalns stāvs,

Pilsēta tur ausmā blāv;

Apjozta no visiem stūriem

Koši baltiem akmens mūriem;

Pāri mūriem torņi viz,

Spožā zeltā zaigo viss.

Dēls ceļ māti augšā aši;

Brīnumi tai aizrauj dvašu.

Zēns teic: «Diezi kas vēl nāks!

Tur man gulbe draiskot sāk.»

Pilsētā, kas acu priekšā,

Abi iet pa vārtiem iekšā;

Tikko slieksnim pāri nāk,

Visās malās zvanīt sāk.

taužu pūlis pretim smaida,

Koris gavilēdams gaida;

Galms ar zelta karitēm

Ved uz pili varītēm;

Tur tos sveic un cilda cēli,

Vienprātībā ķēniņdēlam

Kņaza kroni galvā liek,

Celts par valdnieku viņš tiek;

Un jau tajā pašā dienā,

Zvaniem dunot — don, don, don!

Viņš kā valdnieks pili ienāk,

Pieņem vārdu: kņazs Gvidons.

Vēji jūras klaidā klejo,

Kuģim liek pa viļņiem dejot;

Kuģis, nebēdādams daudz,

Pilnām burām selgā trauc.

Pēkšņi kuģa skrējiens stājas,

Kuģinieki nāk uz klāja —

Salā, sen te zināmā,

Raugās tie kā brīnumā:

Pilsēta tur neredzēta

Zaigo, saules apmirdzēta;

Lielgabali dunēt sāk,

Kuģim pavēl ostā nākt.

Kuģis labprāt griežas ostā