Un uz enkura tur nostāj;

Kuģinieki krastā brauc,

Kņazs Gvidons tos ciemos sauc;

Vaicā: «Kurpu kuģodami?

Kādu preci tirgodami?»

Saka šie: «Mēs teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Pārdevām par dārgu maksu

Sabuļus un sudrablapsas;

Tagad mums ir atceļš jau,

Braucam turp, kur saule aust,

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur cēls un slavas skarts

Valda gudrais Saltancars.»

Kņazs tad pilnu kausu lēja,

Bilda: «Labu ceļa vēju!

Saltancaram teiciet tā:

«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»

Kuģis tālāk jūru mēro,

Kņazs tā gaitu skumji vēro,

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens možais?

Kāda bēda sirdī nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs tad gulbei sērīgs stāsta:

«Sirds man skumst pēc tēva glāsta.

Gribas viņu redzēt man,

Kaut vai dzirdēt, balss kā skan.»

Gulbe kņazam: «Tā tā bēda!

Ja vien vēlies — spārnu vēdas

Tevi kuģim līdzi trauks.

Pārvērties par odu, draugs!»

Gulbe sāka spārnus plandīt,

Sist pret ūdeni un vandīt

Kņazam virsū šļakatas,