Kamēr slapjš līdz matiem tas.

Pēkšņi kņazs par odu kļuva,

Iesīcās un drīz jau tuvu

Viesu kuģim pielaidās,

Klāja spraugā paslēpās.

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Garām bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis;

Arī Gvidons turpu steidz,

Kur šiem valdnieks jāapsveic.

Skatās: ķeizarpilī košā;

Ietērpts zelta drānās spožās,

Saltans cara tronī skumst,

Vaigs tam drūmās domās tumst.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa —

Visas caram apkārt sēd,

Visas caru acīm ēd.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums viens no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds: