«Lai tev dieviņš laimi ver;

Arī tev ko došu — tver!»

Un pie cara meitas lāsots,

Piebriedis, kā zeltā krāsots

Lido ābolītis košs …

Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .

Cara meita viegli palec,

Veikli satver. «Skumjas galē,

Dārgumiņ, nu auglī kod,

Paldies tev, ka maizi dod.»

Teju vecā runu beidza,

Paklanījās, pazust steidza.

Cara meitai priekšnamā

Suns skrien līdz un žēlumā

Viņā skatās, baigi kaukdams,

It kā palīgu sev saukdams,

It kā tiektos pasacīt:

«Nomet!» Viņas roka slīd,

Maigi glāstot spalvu cietu.

«Nu, Sokolko, kas par lietu?

Guli!» Un tā iekšā iet,

Aizver visas durvis ciet,

Pretī logam sēstas pati

Vērpt un brāļus gaidīt; skati

Ābolam vien pievēršas —

Kā tas smaržīgs sārtojas,

Kā tas pārpilns sulas svaigas,

Apņemts zelta vizmas maigas,

It kā medū izmērcēts,

Sēkliņas pat cauri redz!

Gan tā pagaidīt vēl lēma

Pusdienas, bet rokās ņēma

Ābolu, jo nespēja

Kāri uzveikt, — pielika

Tad pie sārtām lūpām viņu,

Nogaršoja gabaliņu …

Pēkšņi vaigus bālums klāj,

Pēkšņi mana: sirds jau stāj.

Gura baltā roka slaida,

Sārto augli vaļā laida,

Stingām acu zīlītēm