Tur, kur milžu mājvieta,

Dzīvo tā, kas skaistāka.»

Tad nu care dusmu rīksti

Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti

Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»

Meiča viņai atzinās —

Tā un tā. Tad care ļaunā,

Draudot sodā gāzt un kaunā,

Piespieda (vai nāve klāt!)

Cara meitu nomaitāt.

Reiz, pie loga sēdot, bija

Cara meitai jāvērpj dzija;

Viņa brāļus gaidīja.

Pēkšņi suns pie lieveņa

Pikti rēja. Daiļā skatās:

Melna sieva sētā platā

Nāk kā ubagojot, draud

Sunim tā ar nūju. «Klau,

Vecmāmiņa, esi droša,»

Meita sauc pa logu moža,

«Iešu suni savaldīt,

Maizi došu tev tūlīt.»

Viņai atbild Melnūksnainā:

«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,

Tas nolādēts briesmonis

Mani gandrīz apēdis.

Redzi, kā šis sēc bez ziņas!

Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas

Roka maizes donu tver,

Bet, kad durvis vaļā ver,

Suns pie kājām viņai spiežas,

Grib, lai prom no vecas griežas

Tikko tā sāk tuvoties,

Suns, vai zvērā pārvērties,

Vecai pretī. «Ko šis domā?

Negulējis, ļaunā omā,»

Daiļā brīnīdamās spriež.

«Satver!» Viņa maizi sviež.

Ubadzei tiek dona rokās.

Tā nu līdz pat zemei lokās: