Un raugi — balss viņam sparīgi skan tūlīt:

«Panāc nu šurpu, mans krietnais kalps Antuļi!

Klausies: no velniem man dvēseļu maksa

Nākas līdz nāvei — pēc augstākās takses.

Ienākums labs, tikai velni nav labākie radi:

Parādā man jau par septiņi gadi.

Kad būsi izstrēbis savu plānputras kubliņu,

Tad aiztec uz elli

Un ņem priekšā to velna zelli,

Parādu piedzen līdz pēdējam rublim.»

Antulis nesāka veltīgu strīdiņu,

Iestrēba putru un jau pēc brītiņa

Staigāja gar jūras malu

Un mērcēja ūdenī virves galu,

Grodus riteņus griezdams

Un putas pa liedagu šķiezdams.

Izbrida vecais velns no dzelmes seklē:

«Ko tad tu, Antuļi, te mūsmājās meklē?» —

«Āre, griezīšu tagadiņ visu jūru grīstē,

Lai jums, velniem, vēderi pušu plīstu!» —

Vecais velns, to dzirdot, noskuma ļoti:

«Saki, lūdzams, — par ko gan tik bargi mūs sodi?»

«Tu vēl vaicā? Jūs, nešķīstie gari,

Nodevas nenesat jau septiņi pavasari!

Tagad reiz likšu jums, velniem, trūkties!»

Vecais velns sāka lūgties:

«Klau, Antulīt! Negriez tu jūru grīstē!

Atdosim parādu itin drīz tev.

Tūdaļ teikšu, lai mazdēls nāk,

Viņš labāk rēķināt māk.»

Antulis domā: «Gan puiku es tīšu ap īkšķi!»