«Panāc tuvāk. Vai kas svarīgs?

Vai man ieteic kaut ko darīt?» —

«Valdniek,» atbild zīlnieks tam,

«Klāt ir brīdis rēķinam.

Atceries, par palīdzību

Apsolīji atlīdzību —

To, ko pirmo vēlēšos,

Tava cara vara dos.

Kā tu teici, tā nu dari —

Dod man Samahanas cari …»

Liels bij cara pārsteigums.

«Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?»

Jautā viņš, pret veci vēries,

«Liekas, velns ir tevī tvēries.

Kas tev īsti padomā?

Kauču apsolīju tā,

Pats tak mēru saprast vari.

Kāpēc vēlies tieši cari?

Neaizmirsti, kas es tāds!

Naudu ņem, ja kāro prāts,

Augstu kārtu, slavas mirgu,

Ņem no staļļa cara zirgu,

Kaut pusvalsts, ja gribi, dos.» —

«Tādas mantas nevēlos.

Tikai dāvini man viņu,

Samahanas daiļaviņu,»

Saka zīlnieks atbildē.

Nobāl cars: «Pie joda, nē!

Nedabūsi tu nenieka,

Visa tava runa lieka.

Prom, kamēr vēl laižu iet;

Sito veci aizvāciet!»

Večuks dzīrās nepiekāpties,

Bet no cariem labāk glābties;

Dadons zizli pacēla,

Tam pa pieri iezvēla —

Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja

Pilsēta, bet meiča smēja:

Hi-hi-hi un ha-ha-ha!

Grēka nebaidījās tā.

Cais, kaut uztraukts bij un īdzīgs,

Sāka smieties viņai līdzi.

Lūk, tie iebrauc pilsētā …