
Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām? Viņš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu te, kamēr viņš izcīnīšot grūto divkauju ar brāli.
— Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu.
Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi.
— Kur viņa? Kur palika viņa? — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. — Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji.
— Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties, — skumji atbildēja Dienvids. — Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara savienojusies ar zemi.
— Ha, es viņai neticu un neticu arī tev, — zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. — Lai viņa nekad nevarētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku.
Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.
Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: — Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenīte!
FORSTERIANA
Vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītā noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbekijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā.
Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulkstenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā balstiņā kaut ko pajautāja.
Bet labāk stāstīšu visu no sākuma. Forsteriānas sīpolus man uzdāvināja draudzene, kas pati tos bija izrakusi Zeravšanas kalnāja akmeņainajās nogāzēs. Rudenī iestādīju tos dārzā, pie mājas sienas, blakus sniegpulkstenītēm.
