—        Dejol Dejo! — viņš pavēlēja Pārsliņai, kas stā­vēja sastingusi pret Dienvida pastieptajām rokām.

Viņa mēģināja pagriezties, bet kājas bija pārvēr­tušās par ledus tilkām un neklausīja.

—    Dejol Dejo mani — auroja Ziemelis, tā ka no­līgojās visi Sniega mājas spraišļi, bet viņa auri ne­spēja iejūsmināt Pārsliņu.

—    A-S-āl 0-ū-ūl — Ziemelis gaudoja un, izrāvis aiz jostas aizbāzto pātagu, sāka to vicināt pa gaisu.

—     Un tagad, brāli Dienvid, es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uz­pūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokal­tušajos zaros un raudāt siltas asaras, — Ziemelis drau­dēja brālim.

Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļā savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Zierrteļa ledainā elpa.

Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atrieb­ties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās.

Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu.