— Kāzas beigušāsl — viņš kliedza. — Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu nepaklausīgā sieva!
Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, ka glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzīvību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem.
Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaiz- mirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ.
Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu kā pērkona grāvieni.
Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām7 Vi^iš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu to, kamēr viņš izcīnīšot grūto divkauju ar brāli.
— Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu.
Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi.
— Kur viņa? Kur palika viņa? — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. — Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji.
— Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties, — skumji atbildēja Dienvids. — Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara savienojusies ar zemi.
— Ha, es viņai neticu un neticu arī tev, — zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. — Lai viņa nekad ne-