^ varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku.
Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu
atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.
Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: — Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenītel
FORSTERIANA
vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītfi noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbe- kijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā.
Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulk- stenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā bal- stiņā kaut ko pajautāja.
Bet labāk stāstīšu visu no sākuma. Forsteriānas sīpolus man uzdāvināja draudzene, kas pati tos bija izrakuši Zeravšanas kalnāja akmeņainajās nogāzēs. Rudenī iestādīju tos dārzā, pie mājas sienas, blakus sniegpulkstenītēm.
Nākamajā pavasarī jau martā nokusa sniegs un iestājās neparasti silts laiks. Tikai atkušņu un sala maiņās izveidojušās ledus plāksnes spītēja saules mīļajiem smaidiem.1 ' Bet sniegpulkstenītes un agrīnās forsteriānas izlauza ledus vāciņiem robus un līksmi apsveica pavasari.