Kādā aprīļa naktī es ilgi paliku nomodā, lai pabeigtu iesākto darbu. Debesu pamalē jau ieplaiksnījās rīta blāzmas sārtums, kad pieliku pēdējo punktu un, atvērusi logu, nosēdos dziļajā krēslā atpūsties un ieelpot svaigu gaisu.
Pēkšņi dzirdu iešķindamies sīku zvaniņu, tik dzidru un tīkamu, it kā būtu saskārušās divas kristāla glāzītes.
— Labrīt! — dzidrā zvaniņa balss klusi uzsauca kādam.
Un tikai pēc brītiņa cita — dobjāka balss atbildēja:
— Salam aleikum!
— Tu laikam esi svešiniece mūsu dārzā? — sīkā balstiņa apjautājās.
— Es te uzziedu pirmo reizi, — tā otra atbildēja.
— Tad iepazīsimies. Es esmu SniegpulkstenīteI — dzidrā balstiņa kā zvanīt nozvanīja.
— Un es esmu Forsteriāna, — dobjākā paziņoja.
— No kurienes tu šeit atkjuvi?
— No ļoti tālas zemes, ko sauc par Uzbekiju.
— Tad gan no lielas tālienes, — nošķindināja Snieg- pulkstenīte, it kā zinādama, kur un cik tālu atrodas Uzbekija. — Pēc mūsu dārza likumiem tev tagad man jāuztic savs dzīves stāsts.
— Mans dzīves stāsts ir ļoti skumjš, — nopūtās tulpe. — To mēs stāstām no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz sāpju izcieta mazā meitenīte Forsteriāna, kuras piemiņa mūžam kvēlos mūsu sarkanajos ziedos.