Vētra uzbruka mums pirms sešiem gadiem. Kad Marss tuvojās opozīcijai, Astronomijas biedrība saņēma Lavela speciāltelegrammu 110 Javas ar pārsteidzošu ziņojumu par milzīgu kvēlojošas gāzes izvirdumu uz šās planētas. Tas bija noticis 12. datumā īsi pirms pusnakts. Spektroskops, ko viņš nekavējoties pielietojis, rādījis, ka degošas gāzes masa, kura sastāvējusi galvenokārt no ūdeņraža, drausmīgā ātrumā drāžas Zemes virzienā. Apmēram ceturksni
pēč divpadsmitiem šī uguns gūzma nozudusi skatienam. Lavels to salīdzināja ar kolosālu liesmu mutuli, kas piepeši izvirdis no planētas, «kā degoša gāze izšaujas no lielgabala».
Kā vēlāk izrādījās, tas bija ļoti trāpīgs salīdzinājums. Taču nākamajā dienā laikrakstos par to nebija ne vārda, izņemot pāris rindiņas avīzē «Dailv Tele- graph», un pasaule joprojām palika neziņā par visnopietnākajām briesmām, kādas jebkad draudējušas cilvēcei. Es vispār nebūtu neko dzirdējis par šo izvirdumu, ja nebūtu Oteršovā saticis pazīstamo astronomu Odžilviju. Viņu šī vēsts bija ārkārtīgi satraukuši, un jūtu saviļņojumā viņš uzaicināja mani sev līdzi tonakt kopīgi pavērot sarkano planētu.
Par spīti visam, kas noticis kopš tā laika, es vēl arvien ļoti skaidri atceros šo nomoda nakti: tumšo, kluso observatoriju, aizklāto laternu, kas meta vārgu gaišumu uz grīdas telpas kaktā, vienmērīgo teleskopa pulksteņa mehānisma tikšķēšanu, šauro spraugu jumtā — ar zvaigžņu putekļiem piekaisītu debess dzīļu strēmelīti.