Odžilvijs rosījās līdzās neredzams, bet sadzirdams. Ielūkojoties teleskopā, varēja redzēt tumšzilu apli, kurā peldēja mazā, apaļā planēta. Tā šķita pavisam sīciņa, tik spoža, maza un mierīga, ar tikko samanāmām šķērseniskām svītrām un mazliet saplacināta apļa formu. Tā bija tik niecīga, tik sid­rabaini silta, gaismas kriksītis kniepadatas galviņas lielumā! Likās, ka tā mazliet trīc, taču īstenībā vib­rēja teleskops, darbojoties pulksteņa mehānismam, kas paturēja planētu redzeslokā.

Vērojot mazo zvaigzni, man šķita, ka tā kļūst lie­lāka un atkal samazinās, pienāk tuvāk un atkāpjas, taču tas bija tikai manu nogurušo acu apmāns. Tā atradās četrdesmit miljonu jūdžu no mums — aiz  vairāk nekā 40 000 000 jūdžu tukšuma. Tikai nedau­dzi aptver, cik milzīgs ir izplatījums, kurā peld ma­teriālās pasaules putekļi.

Blakus Marsam, atceros, bija trīs mazi gaismas punktiņi, trīs bezgala tālas, tikai teleskopā saskatā­mas zvaigznes, un no visām pusēm to ieskāva tukšās telpas bezdibenlgā tumsa. Jūs zināt, kā izskatās šī melnā tumsa saltā, zvaigžņotā naktī. Teleskopā tā šķiet vēl daudz dziļāka. Un man neredzams, tāpēc ka bija tik tāls un mazs, ātri un nenovēršami lidojot cauri šim neaptveramajam tālumam uz manu pusi, ik minūti pārvarot tūkstošiem jūdžu, arvien tuvāk un tuvāk nāca TAS, ko viņi mums sūtīja, TAS, kam bija jāatnes Zemei tik daudz cīniņu, posta un iznī­cības.