Arī tonakt no tālās planētas tika izsviests gāzes mutulis. Es to redzēju. Tieši tajā brīdī, kad hronometrs rādīja pusnakts stundu, Marsa malā pazibēja sārts uzliesmojums, mazlietiņ izšaujoties ārpus planētas aprisēm. Es pateicu to Odžilvijam, un viņš ieņēma manu vietu pie teleskopa. Nakts bija silta, man slāpa, un, neveikli cilādams kājas un taustīdamies tumsā, es devos pie mazā galdiņa, uz kura stāvēja sifons. Ieraugot ugunīgo gāzes plūsmu, kas šāvās uz mūsu pusi, Odžilvijs iekliedzās.
Tonakt vēl viens neredzams šāviņš sāka savu ceļu no Marsa uz Zemi gandrīz uz sekundi tajā pašā laikā kā pirmais — tieši pēc divdesmit četrām stundām. Es atceros, kā sēdēju tumsā pie galda un man acu priekšā virmoja zaļi un sārti plankumi. Gribējās smēķēt, bet nebija klāt sērkociņu. Tobrīd man nebija nekāda aizdomu, ko nozīmē tikko redzētais īslaicīgais uzliesmojums un ko tas mums drīz vien atnesīs. Odžilvijs, pavērojis vēl līdz pulksten vieniem, meta mieru, mēs aizdedzinājām laternu un devāmies uz viņa mājām. Lejā tumsā gulēja Oteršova un Čērtsija ar visiem saviem simtiem cilvēku, kas mierīgi dusēja.