Odžilvijs tonakt vēl ilgi prātoja par Marsu un izsmēja vulgāro ideju, ka uz tā esot iedzīvotāji, kas mums signalizējot. Viņš izteica domu, ka uz planētas spēcīgā plūsmā varbūt krīt meteorīti vai arī notiek milzīga vulkāniska eksplozija. Viņš-ņēmās pārliecināt mani, cik maz gan ticams, ka uz divām kaimiņu planētām organismu evolūcija būtu noritējusi vienādā virzienā.
— Varbūtība, ka uz Marsa mīt cilvēkiem līdzīgas būtnes, ir viena pret miljonu, — viņš sacīja.
Simtiem novērotāju redzēja šo uzliesmojumu tajā naktī ap pusnakts stundu un nākamajā, un aiznākamajā, un tā desmit naktis pēc kārtas — katru nakti vienu uzliesmojumu. Kādēļ pēc desmitās reizes šāvieni izbeidzās, to neviens uz Zemes nav mēģinājis izskaidrot. Iespējams, ka izšaušanas brīdī radušās gāzes sagādāja marsiešiem neērtības. Biezi dūmu vai putekļu mākoņi, ko ar spēcīgiem teleskopiem no Zemes varēja saskatīt kā mazus, pelēkus, viļņojošus plankumus, izplatījās pa planētas dzidro atmosfēru un padarīja neskaidru tās pazīstamo veidolu.
Beidzot pamodās arī avīzes un cits pēc cita tajās parādījās populāri rakstiņi par vulkāniem uz Marsa. Humoristiskais žurnāls «Punch», atceros, asprātīgi izmantoja šo tematu politiskai karikatūrai. Un, neviena nenojausti, šie šāviņi, ko marsieši bija izšāvuši uz mums, traucās Zemes virzienā, drāzdamies cauri tukšajam telpas bezdibenim ar daudzu jūdžu ātrumu sekundē un ar katru dienu, ar katru stundu nāca arvien tuvāk un tuvāk.