Tagad man šķiet gandrīz neticami dīvaini, ka cilvēki, atrazdamies šā baismīgā drauda ēnā, varēja tik mierīgi noņemties ar savām sīkajām ikdienas rūpēm. Atceros, cik sajūsmināts bija Mārkems, dabūjis jaunu Marsa fotogrāfiju sa­vam ilustrētajam žurnālam, ko viņš tolaik izdeva. Tagad, mūsu dienās, cilvēkiem grūti pat iedomāties deviņpadsmitajā gadsimtā iznākušo žurnālu dau­dzumu un izdevēju uzņēmību. Es pats toreiz jo cītīgi mācījos braukt ar velosipēdu un biju aizņemts ar rakstu sēriju par morāles principu iespējamo attīs­tību, civilizācijai progresējot.

Kādu vakaru (tad pirmais šāviņš varēja būt vairs tikai 10 000 000 jūdžu attālumā) es kopā ar sievu izgāju pastaigāties. Debesis bija zvaigžņotas, un es viņai izskaidroju zodiaka zīmes un parādīju Marsu — zenītam tuvojošos spožu gaismas punktiņu, kam bija pievērsti tik daudzi teleskopi. Vakars bija silts. Kad atgriezāmies mājup, mums garām dziedot un spēlējot pagāja bariņš ekskursantu no Čērtsijas vai Ailvērtas. Māju augšstāvu logi bija apgaismoti, cilvēki patlaban devās pie miera. No tālīnās dzelz­ceļa stacijas līdz mums atskanēja manevrējošo vil­cienu dārdoņa un zvanīšana, kas, tāluma klusināta, izklausījās gandrīz melodiska. Sieva pievērsa manu uzmanību spožajām signālugunīm, kas sarkanas, za­ļas un dzeltenas mirgoja pret debesīm. Viss šķita tik pilns miera un drošības.