Tad pienāca nakts, kad nokrita pirmā zvaigzne. Agri no rīta tā tika redzēta drāžamies pāri Vinčes- terai austrumu virzienā. Simtiem cilvēku bija redzē­juši šo uguns šautru augstu debesīs un noturējuši par parastu krītošu zvaigzni. Elbins rakstīja, ka tā atstājusi aiz sevis zaļganu svītru, kas vēl kvēlojusi dažas sekundes. Denings, mūsu lielākā autoritāte meteorītu jautājumos, apgalvoja, ka tā kļuvusi re­dzama jau deviņdesmit vai simt jūdžu augstumā un, pēc viņa domām, nokritusi uz Zemes apmēram simt jūdžu uz austrumiem no tās vietas, kur atradies viņš.

Es šai stundā biju mājās un strādāju savā darb­istabā, taču, kaut gan mani logi iziet uz Oteršovu un aizkari bija atvilkti (tajās dienās man tikās šad un tad pavērot nakts debesis), nekā neredzēju. Tomēr šis visdīvainākais priekšmets, kāds jebkad nonācis uz Zemes no izplatījuma, bija nokritis tieši tajā laikā, kad es tur sēdēju, un es noteikti būtu to ieraudzījis, ja vien būtu īstajā brīdī pacēlis acis. Daži, kas re­dzējuši to lidojam, stāsta, ka bijusi dzirdama arī šņākoņa. Es nedzirdēju it nekā. Daudzi cilvēki Bērk- šīrā, Sari jā un Midlseksā bija redzējuši to nokrītam, bet gandrīz visi nodomājuši, ka tas ir meteorīts. Ne­viens, šķiet, nebija papūlējies tonakt uzmeklēt nokri­tušo masu.