Bet agri no rīta nabaga Odžilvijs, kas bija redzējis joņojošo zvaigzni un bija pārliecināts, ka kaut kur tīrelī starp Horselu, Oteršovu un Vokingu nokritis meteorīts, steigšus piecēlās un devās to meklēt. Drīz pēc rītausmas viņš to arī atrada netālu no smilšu karjera. Šāviņa trieciena spēks bija izsitis zemē milzīgu dobi, un pāri viršiem uz visām pusēm mežonīgi izsvaidīto smilšu un grants kaudzes bija redzamas jau pusotras jūdzes attālumā. Austrumu pusē virsājs dega, un pret rīta debesīm cēlās viegli, zili dūmi.
Pats priekšmets bija gandrīz pilnīgi ieurbies smiltīs, un tam visapkārt mētājās šķembas no egles, ko tas krizdams bija sašķaidījis gabalos. Redzamā daļa izskatījās pēc milzīga apdeguša cilindra, kura virsmu, padarot aprises neasas, klāja biezs, zvīņains pelēcīgi brūnas masas slānis. Tā diametrs bija apmēram trīsdesmit jardu. Odžilvijs piegāja milzenim tuvāk, pārsteigts par tā izmēriem un it sevišķi par formu, jo meteorīti parasti mēdz būt vairāk vai mazāk noapaļoti. Taču cilindrs no sava lidojuma cauri atmosfērai vēl arvien bija tik karsts, ka gluži klāt pieiet tam nevarēja. Kluso troksni, kas atskanēja no cilindra, Odžilvijs izskaidroja ar virspuses nevienmērīgo atdzišanu, jo tobrīd viņam ne prātā neienāca, ka tam varētu būt dobs vidus.