Viņš palika stāvam uz kritienā izsistās bedres malas, vērīgi aplūkodams dīvaino priekšmetu, visvairāk izbrīnīts par tā neparasto formu un krāsu un pat vēl tagad neapjauzdams, ka tā ierašanās nav nejaušība. Agrais rīts bija brīnišķīgi rāms, un saule, pakāpusies pār priežu galotnēm Veibridžas pusē, jau krietni sildīja. Odžilvijs neatcerējās torīt dzirdējis putnus, gaisā nejuta ne vēsmiņas, un vienīgās saklausāmās skaņas bija klusa skrapstināšanās brūni pelēkajā cilindrā. Viņš bija tīrelī gluži viens.
Tad piepeši virš satrūkdamies ievēroja, ka pelnainiem izdedžiem līdzīgā kārta, kas klāja meteorītu, augšgalā vietām sāk krist nost. Tā plēksnēm vien atlobījās un bira smiltīs. Tad pēkšņi atlūza kāds lielāks gabals un nogāzās zemē ar spalgu troksni, kas lika viņa sirdij bailēs salēkties.
Pirmajā mirklī viņš nesaprata, ko tas nozīmē, un par spīti briesmīgajam karstumam tomēr norāpās lejā bedrē, lai tuvāk apskatītu savādo priekšmetu. Pat tagad viņš vēl domāja, ka šī parādība varētu būt izskaidrojama ar ķermeņa atdzišanu, taču nemieru viesa tas fakts, ka pelni bira nost tikai no cilindra gala.
Un tad viņš pamanīja, ka cilindra apaļā virsa lēnī- tiņām griežas. Šī kustība bija ārkārtīgi lēna, un viņš to konstatēja tikai tad, kad ievēroja, ka melnais plankums, kas pirms piecām minūtēm bija atradies iepretim viņam, tagad pavirzījies tālāk pa cilindra perimetru.