Pavisam H. Velss sarakstījis 110 grāmatu, bet zinātniskus rakstus — tik lielā skaitā, ka mūža beigās pats vairs neatcerējās, cik to bijis. Pēc literatūrzinātnieku domām, to ir apmēram pieci simti. Ne velti rakstnieka laikabiedri apgalvo, ka Velss būtu varējis kļūt par zinātņu profesoru. Bet vai tad viņš būtu paguvis uzrakstīt tik daudz romānu?
īsumā pārlaidīsim skatienu Velsa atstātajam mūža pūliņam. Nepārtrauktā straumē aizņirb virsraksti: pirmā grāmata — «Rokasgrāmata bioloģijā», pirmais stāsts — «Divdesmitā gadsimta vēsture», tālāk «Laika mašīna» (1895), «Ārsta Moro sala» (1896), «Neredzamais cilvēks» (1897), «Pasauļu karš» (1898), «Kad Gulošais mostas» (1899), «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901)… Tiem seko vēlākā perioda romāni un stāsti: «Dievu barība» (1904), «Kipss» (1905), «Gaisa karš» (1908), «Tono Bengajs» (1909), «Atbrīvotā pasaule» (1914), «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916)… Un, beidzot, pēdējais posms — ar sociāli satīriskiem, psiholoģiskiem un zinātniski fantastiskiem darbiem. Virsrakstos lasām: «Misters Bletsvor- tijs Rempolo salā» (1928), «Balpingtons no Blapas» (1933), «Nākotnes seja» (1933), «Kroketa spēlētājs» (1936), «Nepieciešama palīdzība» (1942).
H. Velss pieteica sevi literatūrā 19. gadsimta beigās. Tas bija imperiālisma sākums Anglijā. Attīstoties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā nabadzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī būru karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Literatūrā valdīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neticība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.