Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja samierināties. Ari Velss ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Rakstnieks izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.
Velss bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie zinātnieki ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglītotiem cilvēkiem. Velss maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un vadīt sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, pēc augstākām domu virsotnēm, lolo diženus sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī H. Velsa humānismu, sirsnību, smalkjūtību. Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo ļaužu smagajās gaitās.
Kad iznāca «Pasauļu karš», kritika to novērtēja kā vienu no Velsa visievērojamākajiem romāniem. Arī pats autors, šķiet, piekritis šādam atzinumam. No visiem tajā laikā.sarakstītajiem fantastiskajiem darbiem vienīgi šo viņš izvēlējās, lai 1906. gada novembrī aizsūtītu Ļevam Tolstojam, kurš bija izteicis vēlēšanos iepazīties ar angļu autora daiļradi tuvāk.