Aktuālas nepieciešamības pātaga ir asinājusi viņu prātu, rosi­nājusi viņu enerģiju un nocietinājusi viņu sirdis. Un, raudzīdamies pasaules telpā ar ierīcēm un prāta spē­jām, par kādām mēs diez vai esam sapņojuši, viņi redz pavisam tuvu sev, tikai 35 000 000 jūdžu uz Sau­les pusi, cerību rīta zvaigzni, mūsu silto planētu, zaļas augu segas un pelēku ūdeņu klātu, ar māko­ņainu atmosfēru, kas daiļrunīgi stāsta par auglību un cauri klīstošajiem mākoņu kumšķiem dod iespēju saskatīt plašas apdzīvotas zemes joslas un kuģu pilnus jūras šaurumus.

Un mēs, cilvēki, radījumi, kas apdzīvo Zemi, vi­ņiem šķietam vismaz tikpat sveši un aprobežoti kā pērtiķi un lemuri mums. Ar prātu cilvēks jau atzīst, ka dzīve ir nemitīga cīņa par eksistenci, un acīmre­dzot tāda ir arī marsiešu pārliecība. Viņu pasaule ir jau stipri atdzisusi, bet šī pasaule vēl ir dzīvības pārpilna, taču to apdzīvo tikai radījumi, ko viņi uz­skata par zemākajiem dzīvniekiem. Uzsākt karu Saules virzienā patiešām ir viņu vienīgais glābiņš no bojā ejas, kas ar katru paaudzi zogas tiem tuvāk.

Un, iekams mēs viņus pārlieku bargi nosodām, mums jāatceras, cik nežēlīgi mūsu pašu suga ir iznī­cinājusi ne tikai dzīvniekus, tādus kā izmirušie bi- zoņi un dronti, bet arī savas zemākās rases. Tasmā- nieši par spīti savai piederībai pie cilvēku ģints piecdesmit gadu laikā tika pilnīgi izkauti postošajā karā, ko uzsāka ieceļotāji no Eiropas. Vai mēs esam tādi žēlsirdības apustuļi, ka varam apsūdzēt marsie­šus, kas rīkojās tādā pašā garā?