Anatols Imermanis

Paziņoju, ka visas romāna blakus personas izdomātas.

Ja mans draugs, bijušais policijas dar­binieks Mūnlaits, kas pašlaik vada pri­vāto detektīvu aģentūru «Mūnlaits un Deiliaurs», iedomājas esam inspektora Mūna prototips, tad tā ir viņa privātā darīšana, un autors neuzņemas par to nekādu atbildību.

Vienīgais reālais tēls ir šī romāna gal­venais varonis. Viņu redzēja miljoniem cilvēku. Citi teleskopos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Citi lietuvēnos, kas viņiem laupīja miegu un ēstgribu.

Sputņiks lidoja pāri pasaulei. Tas ir fakts, kaut daži ļoti vēlētos, lai tā būtu vienīgi autora izdoma.

A. A. Evermens.

I

Gar mašīnas logu paslīdēja Svētā Krusta kapsēta. Aiz pazema akmens žoga rēgojās apsūbējuši pagājušā gadsimta kapu pieminekļi — lielāko tiesu marmora eņģeļi ar izplestiem spārniem.

Inspektors Mūns pārlaida tiem rāmu skatienu, kas atbilda viņa nosvērtajai dabai, gludajai, omulīgajai sejai, neuzkrītošajam, tumšajam uzvalkam. Turpretī viņa palīga seržanta Deilija lūpu kaktiņos pavīdēja ironisks smīns.

Mašīna iegriezās Van Strātena ielā un apstājās pie nama numurs 30.