Pie durvīm inspektoru Mūnu un seržantu Deiliju sagaidīja Nisons.

—   Doktors un fotogrāfs jau augšā, — viņš ziņoja.

—   Paldies! Nu, Deilij, ko jūs varat teikt par šo namu? — inspektors vaicāja.

Pašaurā Van Strātena iela bija gandrīz tukša. Pāris namu tālāk rosījās ceļa strādnieki. Tur, kur stāvēja Mūns, jau zvīguļoja svaigs asfalta segums.

Uzmanīgi balansēdams pa dēju laipu, Mūns atkāpās dažus soļus un nopētīja ēku. Laika zoba krietni ap­grauztā divstāvu māja ar neapmestām ķieģeļu sienām atstaja padrūmu iespaidu. Tikpat nožēlojams izskatī­jās pretējais nams ar izkārtni «Mēbelētas istabas» otrā stāva logos. Līdzīgā stāvoklī atradās gandrīz visi Van Strātena ielas nami.

Uzmetis paviršu skatienu televīzijas antenu izrai­binātajam jumtam, Mūns iegāja namā numurs 30. Pie pirmā soļa kāpnes vecīgi iečīkstējās un turpināja čīkstēt visu laiku, kamēr viņš kāpa otrajā stāvā.

Katrā pusē kāpņu laukumiņam bija divas durvis.

Nostājies pie vienām, Nisons paaicināja inspektoru tuvāk:

—   Pielieciet ausi!

Iekšā varēja saklausīt klusu, vienmērīgu ūdens čalu.

—   Duša! — seržants Deilijs konstatēja.

—       Jocīgi, vai ne? — Nisons turpinaja. — Ierados deviņos un…

—   Precīzāk! — Mūns palūdza.