—        Piecas minūtes pirms deviņiem. Ieklausos — kāds mazgājas zem dušas. Zvanu, bungoju — nekā. Durvis ciet.

—   Vai kaimiņi neatsaucās? — Deilijs apvaicājās.

—• Viens gan iznāca laukā. Šis te! — Nisons norā­dīja uz vizītkarti «G. F. Hičpokers». —• Jauns puisis, izskatījās tāds kā uztraucies …

—   Uztraucies, tu saki? — Deilijs pārjautāja.

—        Likās, viņš kādu gaidīja. Uzdevos par apdro­šināšanas aģentu, jautāju, vai kaimiņš mājās. Šis kaut ko norūca — kaimiņu nepazīstot, pašam savu rūpju gana … Ne visai laipns tips.

—   Interesanti, — Deilijs noņurdēja.

—   Turpiniet! — Mūns mudināja Nisonu.

—        Neparasta situācija — dzīvoklis tukšs, bet duša darbojas. Un, ja kāds iekšā, tad kāpēc neatsaucas? Neatlika nekas cits kā atmūķēt. Skatos, tik tiešām — līķis. Simtprocentīgs.

—   Vai slēdzene bija atslēgas caurumā?

—   Jā. Nācās izstumt laukā.

—   Atslēgu pārbaudījāt?

—   Grehems nofotografēja. Nekādu pēdu.

Mūns atvēra durvis. Patumšajā priekštelpā nebija nekā ievērības cienīga. Uz vadža karājās gluži jauns pabiezs rudens mētelis. Platmale izskatījās krietni ap­valkāta. Gaišs plankumiņš uz tās oderes ļāva secināt, ka tur vēl nesen atradusies monograma.

Aiz portjeras bija dzirdami smiekli — pie visvisā­diem skatiem pieradušais policijas ārsts, fotogrāfs un vēl kāds, acīm redzot, žurnālists, kavēja laiku ar anek­dotēm. Apstājies uz sliekšņa, Mūns ar vērīgu skatienu nopētīja istabu.