Lai aktieriem radītu attiecīgu noskaņojumu, ateljē spēlē labs stigu orķestris. Presto aizrāvies. Viņš tēlo ne tikai ar žestiem un savas sejas bagātīgo mīmiku vien. Viņš arī runā kā īsts dramatisks aktieris, viņš čukst kaislīgos atzīšanās vārdus ar tādu izjūtu un spēku, ka Luksa, aizmirsusi desmitiem reižu atkārtoto kustību un žestu secību, mazliet paceļ galvu un drusku pārsteigta pa­šķielē uz partneri.

Un šai momentā notiek kaut kas tāds, ko nav pare­dzējis ne scenārists, ne režisors.

Presto, šis cilvēciņš ar īsajām kājelēm, lielo galvu, ar kustīgo pīles degunu atzīstas mīlestībā. Tas likās He- dai Luksai tik aplami, nejēdzīgi, komiski, neiespējami, ka viņa pēkšņi iesmējās neapturamus smieklus.

Tie bija homēriski smiekli, kas piepeši uzbrūk cilvē­kam kā briesmīgas slimības lēkme un nelaiž vaļā, turot ķermeni krampjainā sasprindzinājumā, laupot spēku, izraisot asaras. Luksa smējās tā, kā vēl nekad nebija smējusies savā mūžā. Viņa tikko vairs spēja atvilkt elpu, kad no jauna izplūda bezgalīgos, sudrabainos smieklos. Šuveklis izkrita no rokām, viena no zeltainajām bizēm nokārās līdz grīdai. Sabiedētais dogs pietrūkās kājās un neizpratnē lūkojās uz savu saimnieci. Ari apjukušais Presto piecēlās un raudzījās Hedā, drūmi savilcis uzacis.

Smiekli tikpat lipīgi kā žāvas. Nepagāja ne mirklis, kad smieklu dārdi jau skanēja visā ateljē. Statisti, namdari, montieri, dekoratori, grimētāji — visi bija smieklu varā.