Karaļa meita neskatās uz viņu. Viņa noliec galvu aizvien zemāk un smaida par kaut ko. Varbūt viņa šobrīd domā par skaisto bruņinieku, kurš pēdējā turnīrā viņai par godu uzveicis visus preti­niekus un apbalvots ar viņas debešķīgo smaidu. Taču meistardziedonis iztulko šo smaidu citādi — ne velti viņš ir dzejnieks.

Viņš tuvojas princesei, dzied aizvien dedzīgāk.

viņš… nokrīt princeses priekšā ceļos un sāk runāt par savu mīlestību.

Nedzirdēta bezkaunība. Neticams apvainojums. Briesmīgs noziegums …

Princese, nepaceldama galvu no šuvekļa, sarauc pieri. Viņas acis met zibeņus, viņa trīs reizes uzsit ar zeltītajā kurpītē ieauto kājiņu pa soliņu. Ieskrien kalpo­tāji, saķer meistardziedoni un aizved uz cietumu. Meistardziedonis zina, ka viņu gaida spīdzināšana un nāve, bet viņš nenožēlo padarīto un raida savai iemīļo­tajai pēdējo skatienu, pilnu mīlas un padevības. Viņš labprat dosies nāvē.

Skats noritēja teicami. Presto ir apmierināts.

—   Var uzņemt, — viņš saka Hofmanim. OpeTators jau stāv pie aparāta. Visu scēnu viņš noskatījies pa savu vizierstiklu. Presto atkal nostājas godbijīgā pozā pie Hedas krēsla.

—   Uzņemu! — Hofmanis brīdina.

Aparāta rokturis sāk griezties. Skats atkārtojas ne­vainojami. Meistardziedonis dzied, princese noliec galvu aizvien zemāk un smaida. Meistardziedonis tuvojas princesei, nometas ceļos un sāk savu dedzīgo runu.