Presto vēl stāvēja kādu sekundi, tad pēkšņi pacēla rokas un izvaibstītu seju, sažņaudzis dūres, paspēra soli uz Luksas pusi. Šobrīd viņš izskatījās drīzāk briesmīgs nekā smieklīgs.
Heda paskatījās uz Presto, un viņas smiekli piepeši aprāvās. Tikpat pēkšņi apklusa smiekli visā ateljē. Orķestris sen jau bija beidzis spēlēt, jo muzikantiem smejoties lociņi bija izkrituši no rokām. Nu ateljē iestājās klusums.
Šis piepešais klusums it kā atžilbināja Presto. Viņš lēni nolaida rokas, lēni apgriežas un, šļūkdams kājas, nogāja līdz lielam dīvānam un iekrita tanī uz mutes.
— Piedodiet, Presto, — Heda negaidot pārtrauca klusumu. — Es uzvedos kā skuķe, un manu muļķīgo smieklu dēļ sabojāti tik daudzi metri filmas.
Presto grieza zobus. Viņa domā tikai par sabojāto filmu . ..
— Jūs veltīgi atvainojaties, — Presto vietā atbildēja Hofmanis. — Es tīšuprāt nepārtraucu uzņemšanu un nebūt neuzskatu filmu par sabojātu. No mana viedokļa šis jaunais kadra variants ir lielisks. Patiešām, iznīcinoši smiekli, kas neatstāj nekādu cerību, mīļotas sievietes smiekli par atbildi uz kaislīgu atzīšanos, —yai iemīlējušos tas nesatriec vairāk nekā visbriesmīgākās mokas? Vai šie smiekli vienā mirklī nepārvērš meistardziedoņa mīlestību degošā naidā? Presto bija neatdarināms, ģeniāls.