O, es pazīstu mūsu amerikāņu publiku, — Hofmanis nobeidza, — tā smiesies kā vēl nekad Meistardziedoņa izvalbītās acis, vaļējā mute… Nedusmojies, Presto, bet tu nekad vēl neesi bijis tik efektīgs. Un, ja es nebūtu sevi «norūdījis», tad nebūtu spējis pakustināt aparāta rokturi. Bet es izsmiešos pēc patikas vēlāk.

Presto piecēlās un atsēdās uz dīvāna.

—   Jā, tev taisnība, Hofman, — viņš lēni noteica. — Tas iznāca lieliski. Mūsu amerikāņi beigsies nost aiz smiekliem.

Un piepeši, kas vēl nekad nebija noticis, pats Tonio Presto iesmējās dzedrus, sprakšķošus smieklus, atseg­dams rindu greizu zobu. Smieklos skanēja kaut kas baigs, sātanisks, un neviens nepiebalsoja tiem.

Pēc šī nelaimīgā mēģinājuma Presto iesēdās auto­mobilī un, pēc šofera vārdiem, «notrieca mašīnu līdz nāvei».

—   Uz priekšu! Uz priekšu! — kliedza Presto un pavēlēja šoferim braukt ar pilnu jaudu. Viņi traucās pa ceļiem kā noziedznieki, kurus, vajā policija. Viņiem pa­tiešām dzinās pakaļ. Braucot gar fermām, viņi sabrauca zosis un piles, kas nāca mājup no tuvīnā dīķa, un pār­kaitinātie fermeri metās viņiem pakaļ ar rungām rokās, taču, protams, nepanāca. Divas reizes automobili sāka vajāt policisti uz motocikliem, jo tas joņoja neatļautā ātrumā un nepieturēja, par spīti policistu enerģiskajiem pieprasījumiem. Taču vajātāji atpalika cits pēc cita: grūti bija panākt Presto automobili- Tā bija viena no labākajām, spēcīgākajām mašīnam visā Amerikā, tai­sīta pēc Tonio speciāla pasūtījuma. Viņš mīlēja ātrumu visur.