Piecos vakarā Presto apžēlojās par šoferi un ļāva tam pieturēt pie krodziņa ceļmalā, lai ieēstu. Pats Presto ēdieniem nepieskārās, tikai izdzēra krūzi auksta ūdens.
Un atkal atsākas tas pats neprātīgais brauciens visu vakaru un nakti. Viņi joņoja pa šoseju gar jūras krastu. Šoferis vai beidzās nost aiz noguruma un beidzot paziņoja, ka snaužot braukdams un negalvojot par to, vai nesadauzīšot mašīnu ar visu braucēju.
— Uz priekšu! — sauca Presto. Viņš piecēlās no sēdekļa, atstūma šoferi un pats nosēdās pie stūres.
— Jūs varat atpūsties, — Tonio sacīja šoferim. Tas atkrita automobiļa platajā sēdeklī un tūliņ cieši aizmiga.
II
Kad šoferis pamodās, bija septiņi no rīta. Mašīna stāvēja pie Hedas Luksas villas.
— Vai izgulējāties? — Presto laipni uzrunāja šoferi. — Es ieiešu pateikt labrītu mis Luksai, un jūs pagaidiet. Pēc tam brauksim uz mājām.
Septiņi no rita — pārāk agra stunda apciemojumam, bet Tonio zināja, ka Heda Luksa ceļas sešos no rīta. Viņa ieturēja ļoti regulāru dzīves veidu pēc labāko profesoru higiēnistu priekšrakstiem, lai iespējami ilgāku laiku saglabātu jaunības un skaistuma valdzinājumu —• savu kapitālu, par kuru viņa saņēma tādus lielus procentus.