Jaunais vīrietis iegāja gaismas strēlē un apstājās. Starp šīm augstajām un šaurajām mēbelēm viņa augums izskatījās sevišķi mazs, lācīgs un nejēdzigs. Lielāku nesaskaņu bija grūti iedomāties. Tā nebija nejaušība: šais pretstatos slēpās stingri apsvērts režisora aprēķins.
Vecā vācu gotiskā pils bija veidota no saplākšņiem, līmes, audekla un krāsām pēc izcila arhitekta zīmējumiem, etīdēm un maketiem. Šis arhitekts būtu varējis godam celt īstas pilis, taču misters Pitčs — «Pitčs un Ko», kinopilsētiņas īpašnieks — maksāja arhitektam daudz vairāk, nekā to spētu titulētas personas par īstas
pils uzcelšanu. Tāpēc arhitekts deva priekšroku pilīm no audekla un saplākšņa, saņemot par to lielas summas.
Viduslaiku pilī — pareizāk sakot, zāles kaktā un aiz sienas — ritēja rosīgs darbs. Strādnieki, krāsotāji, mākslinieki un namdari paša arhitekta vadībā beidza uzstādīt dekorācijas. Nepieciešamās mēbeles — īstas, nevis butaforija — jau atradās pilī. Inženieris elektriķis un viņa palīgs rosījās ap jupiteriem — milzīgām spuldzēm, kuru jauda bija vairāki tūkstoši sveču gaismas. Kinofilma dzimst no gaismas, tāpēc nav brīnums, ka inscenētāji galvenokārt gādā par apgaismojumu. Misters Pitčs un Ko varēja atļauties tādu izšķērdību — uzbūvēt milzīgu paviljonu apakš zemes, lai nebūtu atkarīgi no dienas gaismas untumiem.