Gar dekorācijām raudzījās ārā statisti, jau ietērpti viduslaiku apģērbos un nogrimēti. Visi ar ziņkāri, godbijību un reizē ar nevilšu smaidu vēroja jauno cilvēku, kurš stāvēja zāles vidū, «saules» stara apspīdēts.
— Pats ieradies …
— Antonio Presto .. .
— Ak dievs, cik smieklīgs! Viņš pat dzīvē nevar ne mirkli nostāvēt mierīgi!
Jā, tas bija pats Antonio Presto, neatdarināmais komiķis, kura slava bija pārspējusi kādreizējo ekrāna korifeju — Caplina, Keitona, Prensa slavu.
Antonio jeb Tonio Presto, itālieti pēc dzimšanas, vācieti pēc audzināšanas un tagad amerikāni pēc līguma, bija «nopircis» Hofmanis amerikāņu kinematogrāfijai par slavu. Par Tonio Presto ienākumiem klīda fantastiskas baumas, un šie ienākumi patiešām bija pasakaini. Viņa mākslinieka pseidonīms[1] ārkārtīgi precīzi noteica viņa straujo raksturu. Presto ne mirkli nevarēja nostāvēt mierā. Kustējās viņa rokas, viņa kājas, viņa augums, viņa galva un neatdarināmais deguns.
Tonio bija savā ziņā dabas brīnums, īsts Leidenes trauks, neizsīkstošs smieklu akumulators. Bija grūti izskaidrot, kāpēc ikviens viņa žests izraisa tādus nevaldāmus smieklus, taču pretoties tieksmei smieties neviens
nevarēja. Pat pazīstamā skaistule lēdija Traina nebija varējusi apvaldīt smieklus, kaut gan, kā apgalvoja visi viņas paziņas, lēdija savu mūžu nebija smējusies, slēpdama savus nelīdzenos zobus. Pēc amerikāņu kritikas domām, lēdijas Trainas smiekli bija ģeniālā amerikāņu komiķa lielākā uzvara.