Savu dabas doto talantu Presto desmitkāršoja ar ļoti savdabīgu tēlošanas veidu. Presto tēloja tikai traģiskās lomas. Viņam speciāli rakstīja scenārijus pēc Šeķspīra, Šillera, pat Sofokla traģēdiju motīviem. Tonio — Otello, Manfrēds, Edips … Tā būtu profanācija, ja Presto netēlotu savas traģiskās lomas ar visu īstena itālieša sirdsdedzi un kaismi.
Bastera Keitona komisms slēpās viņa sejas nekustīgās, «traģiskās» maskas pretruna ar situāciju komismu. Tonio Presto komisms bija pretrunā gan ar situācijām, gan apstākļiem, gan viņa paša iekšējiem pārdzīvojumiem, gan ar viņa neiedomājamo, nejēdzīgo, neiespējamo augumu, ar viņa pajaco žestiem. Varbūt vēl nekad komiskais nebija pacēlies līdz tādiem augstumiem.
Tikai viens cilvēks, liels Eiropas rakstnieks un oriģināls domātājs, uz amerikāņu žurnālista jautājumu, kā viņam patikot Antonio Presto tēlošana, atbildēja: «Presto ir drausmīgs savā bezcerīgajā dumpī» Taču to nebija sacījis amerikānis, turklāt šo teikumu bija pat grūti saprast. Par kādu dumpi rakstnieks runāja, pret ko dumpojās Presto? So teikumu drīz vien aizmirsa, vienīgi pats Antonio Presto rūpīgi glabāja atmiņā šo ārzemnieka atsauksmi. Antonio Presto likās, ka šim vienīgajam cilvēkam bija izdevies ielūkoties viņa dvēselē.