— Hofman, Hofman! Vai tev šķiet, ka šis ir labs apgaismojums?
Operators Hofmanis, flegmātisks vācietis rūtainā uzvalkā, vērīgi ielūkojās aparāta vizierī. Gaisma tā apspīdēja Presto seju, ka ēna nepietiekami spilgti iezīmēja Presto iekritušo degunu.
— Jā,- gaisma krīt pārāk stāvus. Nolaidiet sofītu un pagrieziet mazliet uz kreiso pusi.
— Tūlīt! — strādnieks atsaucās.
Melna ēna krita uz Antonio virsdeguni, un seja kļuva vēl smieklīgāka. Sai apgaismojumā pie loga vajadzēja noritēt traģiskai scēnai — neveiksmīgs mīlētājs, nabaga meistardziedonis, ko tēloja Presto, atklāj mīlestību karaļa zeltmatainajai meitai. Princesi tēloja Amerikas ekrānu zvaigzne Heda Luksa.
Tonio Presto parasti pats vadīja to filmu režiju, kurās piedalījās. Arī šoreiz pirms Hedas Luksas ierašanās viņš sāka mēģināt ar statistiem dažas masu scēnas. Kāda jauna, nepieredzējusi statiste nepareizi pārsoļoja pār skatuvi. Presto ievaidējās un lūdza viņu pāriet vēlreiz. Atkal nepareizi! Presto sāka svaidīties ar rokām kā vējdzirnavu spārniem un spiegt smalkā bērna balstiņā:
— Vai tad tik grūti staigāt pa grīdu? Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara. — Un, nolēcis no paaugstinājuma, Presto «parādīja». Viņš parādīja ļoti uzskatāmi un pareizi.