Visi saprata, kas vajadzīgs, bet reizē ar to tas bija tik smieklīgi, ka statisti nenovaldijās un sāka skaļi smie­ties. Presto sanāca dusmas. Kad viņš dusmojās, tad kļuva divkārt smieklīgs. Statistu smiekli kļuva jau ho- mēriski. Baroni un bruņinieki tvēra pie vēderiem un vār­tījās pa grīdu, galma dāmas smējās līdz asarām, sabo­jādamas grimu. Karalim nokrita parūka. Presto skatījās uz šo stihisko nelaimi, kam par cēloni bija viņa neparas­tais talants, tad pēkšņi piecirta kāju, saķēra galvu un aizskrēja aiz kulisēm. Nomierinājies viņš atgriezās «pili» un gluži bāls sacīja:

—   Es došu rīkojumus, stāvot aiz ekrāna.

Mēģinājums turpinājās. Visi Presto aizrādījumi bija

ļoti saprātīgi un apliecināja viņa lielo režisora piere­dzi un talantu.

—   Mis Heda Luksa atbraukusi! — paziņoja režisora palīgs.

Presto nodeva vadības grožus palīga rokās un devās pārģērbties un nogrimēties.

Pēc divdesmit minūtēm viņš ienāca ateljē jau meis- tardziedoņa tērpā. Ne kostīms, ne grims nespēja no­slēpt viņa ķēmīgumu. Ak, cik smieklīgs viņš bija! Sta­tisti ar pūlēm novaldīja smieklus un raudzījās sānis.

—   Kur tad Luksa? — Tonio nepacietīgi jautāja. Partnere kavējās. Jebkurai citai māksliniecei tas nebūtu

pagājis bez sekām, taču Luksa varēja atļauties šādus untumus.

Beidzot viņa parādījās, un viņas ierašanās, kā vien­mēr, radīja lielu efektu.