Sās sievietes skaistums bija ne­parasts. Ari Hedu Luksu varēja nosaukt par akumula­toru, tikai cita veida. Šķita, ka daba būtu krājusi pa drusciņai simtiem gadu ilgi visu to, kas var apburt cii- : vēkus, krājusi pa drupatiņai, izdarījusi «atlasi» vecmā- ! muļām un vectētiņiem, lai beidzot pēkšņi savāktu vienuviet visu spožo skaistuma un sievišķīgās burvības arsenālu.

Antonio Presto nervozi sakustējās platais pīles de­guns, kad viņš paskatījās uz Luksu. Un visi, sākot ar režisoru un beidzot ar pēdējo namdari, pievērsa acis Hedai. Statistes lūkojās viņā gandrīz vai ar dievināšanu.

Presto deguns kustējās aizvien rosīgāk, it kā ostot gaisu.

— Gaismu! — Presto iesaucās smalkā balsī, kas aiz uztraukuma bija kļuvusi vēl spalgāka un griezīgāka.

Vesela gaismas jūra pārplūdināja ateljē. Šķita, ka Heda Luksa atnesusi šo gaismu līdzi. Hedas pseido­nīms 1 viņai tikpat labi atbilda kā Presto viņējais.

Pirms uzņemšanas Presto nolēma izmēģināt galveno kadru — meistardziedoņa izskaidrošanos ar karaļa- meitu.

Luksa apsēdās augstā atzveltnes krēslā pie loga, uz­lika ar zeltu izšūtā kurpītē auto kāju uz koķgriezumiem rotātā soliņa un paņēma rokā šuvekli. Lielisks dogs tīģera krāsā nogulās viņai pie kājām. Godbijīgā atsta­tumā no princeses nostājās Presto un sāka «dziedāt» par cēlu mīlestību pret dāmu.