Un tā pagājis vesels gads. Kamēr šis gads vilkās, tas šķita raibs, daudzveidīgs, sarežģīts un baismīgs, kaut gan tagad saprotu, ka tas aizjoņoja kā viesulis. Bet, lūk, es skatos spogulī un redzu pēdas, ko tas atstājis manā sejā. Acis raugās bargāk un nemierīgāk, mute liekas stingrāka un vīrišķīgāka, grumba starp uzacīm paliks visu mūžu, tāpat kā paliks manas atmiņas. Es tās redzu spogulī, tās joņo nevaldāmā plūsmā. Pag, cik nesen es vēl drebēju, domādams par savu diplomu, iztēlodamies, ka man būs jāstājas kaut kādas fantastiskas tiesas priekšā un bargi tiesneši man prasīs:
«Kur ir zaldāta žoklis? Atbildi, universitāti beigušais ļaundari!»
Kā gan lai to neatceras! Apstākļi bija tādi: lai arī pasaulē ir feldšeris Dcmjans Lukičs, kas zobus rauj tikpat veikli kā namdaris sarūsējušas naglas no veciem dēļiem, tomēr, sākot gaitas Murjevas slimnīcā, takts un mana pašcieņa prasīja, lai es arī pats iemācītos raut zobus. Demjans Lukičs var kaut kur aizbraukt vai saslimt, bet mūsu vecmātes spēj visu, taču vienu nespēj: neņemiet ļaunā, zobus viņas nerauj, tā nav viņu darīšana.
Tātad … atceros jauki sārtu, bet sāpēs sašķiebtu seju sev priekšā uz ķebļa. Tas bija zaldāts, kas līdzīgi daudziem citiem pēc revolūcijas pārnācis no sairušās frontes. Skaidri atceros arī milzīgo, stipro, žoklī pamatīgi ieaugušo zobu ar cauru vidu. Ar gudru sejas izteiksmi miegdams acis un bažīgi krekstēdams, satvēru zobu stangās, tomēr skaidri atcerējos visiem pazīstamo Cehova stāstu par to, kā ķesterim rauts zobs. Un tobrīd man pirmoreiz likās, ka šai stāstā nav it nekā jocīga. Mutē kaut kas skali nokrakškēja, un zaldāts īsi iebrēcās: