— A-ai!
Pec tam roka vairs nekādu pretestību nejuta un stangas izlēca no mutes kopā ar kaut ko baltu un asiņainu.
Te man pamira sirds, jo šis kaut kas apmēros bija lielāks par jebkuru zobu, pat par zaldāta dzerokli. Sākumā nekā nesapratu, bet pēc tam gandrīz vai sāku raudāt: tiesa, stangās rēgojās arī zobs ar milzīgām saknēm, bet uz tā karājās liels, nelīdzens spilgti balta kaula gabals.
«Esmu viņam salauzis žokli…» nodomāju, un kājas man sa|odzījās. Svētīdams likteni par to, ka līdzās neatrodas ne feldšeris, ne vecmātes, zaglīgi ievīstīju sava Jaunā darba rezultātu marlē un nobēdzināju kabatā. Zaldāts uz taburetes līgojās, ar vienu roku pieķēries pie ginekoloģiskā krēsla, ar otru pie ķebļa kājas, un izvalbītām, gluži stulbām acīm blenza uz mani. Apjucis iespiedu viņam rokā glāzi ar kālija permanganāta šķīdumu un pavēlēju:
— Skalo!
Tā bija muļķība. Zaldāts paņēma šķīdumu mutē, bet, kad to izspļāva traukā, tas, sajaucies ar sarkanām zaldāta asinīm, bija pārvērties biezā neredzētas krāsas šķidrumā.