Iezvēlos kamanu dibenā, sarāvos čokurā, lai aukstums tik briesmīgi neknaibītu, un pats sev šķitu kā nožēlojams šunelis, lempīgs klaidoņa kucēns.
Mēs braucām ilgi, ilgi, līdz pazibēja mazais, bet tik līksmais un sirdij mūžam dārgais gaismeklis pie slimnīcas vārtiem. Tas mirkšķināja, dzisa, uzliesmoja un atkal pazuda, un vilināja pie sevis. Ieraugot to, vientuļajai sirdij kļuva mazliet vieglāk, un, kad lukturis jau skaidri iezīmējās manā acu priekšā, kad tas auga un tuvojās, kad slimnīcas sienas vairs neizskatījās melnas, bet bālganas, es, iebraukdams pa vārtiem, jau pats sev teicu:
«Tā rociņa ir sīkums. Tam nav nekādas nozīmes. Tu to salauzi, kad bērns jau bija pagalam. Nevajag domāt par rociņu, bet gan par to, ka māte dzīva.»
Lukturis man iedvesa mundrumu, tāpat ari pazīstamais lievenis, bet, iegājis mājā un kāpdams augšstāvā uz savu kabinetu, juzdams krāsns siltumu un tīksminādamies par miegu, kas atpestīs no visām mokām, es tomēr murmināju:
— Ta jau nu ir, un tomēr man ir baismi, un es esmu vientuļš. Gauži vientuļš.
Uz galda atradās skuveklis un krūzīte ar atdzisušu ūdeni. Es nicinoši iesviedu skuvekli atvilktnē. Ir nu gan varen liela vajadzība skūties …