Pēc tam asinis no zaldāta mutes sāka šļākties tā, ka es sastingu. Ja būtu šim nabadziņam ar nazi pāršņāpis rīkli, diez vai asinis plūstu stiprāk. Pagrūdis pie malas glāzi ar šķīdumu, metos pie zaldāta ar marles tamponiem un aizbāzu caurumu, kas rēgojās žoklī. Marle vienā mirklī kļuva sarkana, un, izņemdams to, ar šausmām redzēju, ka caurumā itin viegli varētu novietot lielu Ren- klodes šķirnes plūmi.

«Esmu zaldātu apstrādājis uz goda,» izmisis domāju un vilku no burkas g»aras marles strēmeles. Beidzot asinis pārstāja plūst, un es caurumu žoklī izziedu ar jodu.

—  Stundas trīs neko neēd, — drebošā balsī teicu sa­vam pacientam.

—   Pazemīgi pateicos jums, — zaldāts atbildēja, maz­liet izbrīnīts skatīdamies uz bļodu, kas bija pilna ar viņa asinīm.

—   Vai zini, draudziņ… — žēlā balsī piekodināju, — tu rīt vai parīt atbrauc man parādīties. Man … redzi… būs jāapskatās … Tev tur blakus vēl viens zobs tāds aizdomīgs … Norunāts?

—   Pazemīgi pateicamies, — zaldāts drūmi atbildēja un, vaigu sakampis, manījās prom, bet es izmetos pieņemamā istabā un brīdi sēdēju, galvu rokās sagrābis, un šūpojos, it kā man pašam sāpētu zobs. Reizes piecas vilku no ka­batas laukā cieto, asiņaino vīstokli un bāzu atkal atpakaļ.

Nedēļu nodzīvoju kā pa murgiem, novājēju un panīku.

«Zaldātam sāksies gangrēna, asinssaindēšanās… Ak, pie velna! Kam es ķēros viņam klāt ar stangām!»