Man rādījās nejēdzīgas ainas. Lūk, zaldātam sāk celties drudzis. Sākumā viņš staigā, stāsta par Kerenski un fronti, tad kļūst arvien klusāks. Kerenskis viņam vairs nav prātā. Zaldāts guļ uz katūna spilvena un murgo. Viņam ir 40°. Visa sādža nāk zaldātu apraudzīt. Un tad zaldāts guļ uz galda zem svētbildēm, deguns tam kļuvis smails.
Sādžā sāk spriedelēt:
«No kam šitas cēlās?»
«Dakters tak rāvis viņam zobu …»
«Ak ta šitā …»
Jo tālāk, jo trakāk. Izmeklēšana. Atbrauc bargs virs:
«Vai jūs rāvāt zaldātam zobu? …»
«Jā … es.»
Zaldātu izrok. Tiesa. Kauns. Esmu nāves vaininieks. Un, lūk, es vairs neesmu ārsts, bet nelaimīgs, pār bortu izmests cilvēks, pareizāk sakot, bijušais cilvēks.
Zaldāts nerādījās, es mocījos ar grūtsirdību, pinkulis rakstāmgaldā sabrūnēja un kalta. Ik pārnedēļas vajadzēja braukt uz apriņķa pilsētu pēc personāla algas. Pēc piecām dienām devos turp un vispirms aizgāju pie apriņķa slimnīcas ārsta. Šis vīrs ar' tabakas dūmos apdzeltējušo bārdeli strādāja slimnīcā divdesmit piecus gadus. Viņš bija daudz ko pieredzējis. Vakarā sēdēju viņa kabinetā, drūms dzēru tēju ar citronu, burzīdams galdautu, beidzot neizturēju un aplinkiem uzsāku miglainu, liekulīgu sarunu: redziet… nezin vai arī tā mēdz gadīties … ja kāds rauj zobu… un nolauž gabalu žokļa… tad taču var sākties gangrēna* vai ne? .,. Ziniet, tāds gabals … esmu lasījis…